Uzsākot bērnudārza gaitas

uzsakot_bernudarza_gaitas_1

Kad Noa septembrī uzsāka bērnudārza gaitas, saņēmu ļoti daudz jautājumu par to, kā viņam iet. Toreiz man īsti nebija ko teikt, jo tikko bijām sākuši un pašiem bija jāpierod pie jaunā dzīves posma. Tad nu tagad gribēju par to uzrakstīt nedaudz vairāk un padalīties pieredzē ar tiem, kas paši apsver kādā brīdī doties uz bērnudārzu.

Noa uz bērnudārzu devās 3 gadu vecumā un tas bija ar nolūku. Pirms viņš vēl piedzima zināju, ka laiks ar viņu kopā mājās pirmajos gados ir mana prioritāte un biju gatava upurēt savu laiku, līdzekļus un kaut kādas ekstras, ko dod divi ienākumi ģimenē. Un tā arī bija – pirmie trīs gadi un 3 mēneši mums tika pavadīti mājās abiem kopā. Esmu ļoti priecīga par šo lēmumu, jo tagad īpaši saprotu, ka bērnudārza gaitu uzsākšana ir tāds kā pirmais patstāvīgās dzīves solis, pirmo reizi mums ir laiks atsevišķi, pirmo reizi viņš piedzīvo lietas un cilvēkus no jauna un es neesmu viņam blakus, lai atbalstītu, pieskatītu, pamācītu… tas bija liels solis mums abiem un mums abiem bija pie tā jāpierod.

Sapratu, ka ir laiks meklēt bērnudārzu, jo Noa ļoti patīk bērni un viņš bija laimīgs par katru izdevību pavadīt laiku ar citiem bērniem, šķita, ka viņam nepieciešams laiks un vieta, lai socializētos ar bērniem savā vecuma grupā. Mans dēliņš arī ir ļoti aktīvs un zinātkārs un ikdienā sāka šķist, ka netieku viņam vairs līdzi, nevaru dot viņam aktivitātes, kas pietiekoši viņu nodarbinātu un apmierinātu viņa lielo zinātkāri. Ievēroju arī, ka viņš kļūst aizvien paststāvīgāks un vēlas lietas darīt pats – bez vecāku palīdzības. Visas šīs lietas mani rosināja nopietni pievērsties bērnudārza jautājumam.

Saņēmu daudz jautājumu par adaptēšanos jaunajam posmam. Uzsākt bērnudārza gaitas, kad visu savu dzīvi esi pavadījis kopā ar mammu, savās mājās, sev drošā un pazīstamā vidē noteikti ir ļoti lielas pārmaiņas. Mēs bijām gatavi, ka tas nebūs tāds vienas dienas pasākums, ka aizvedīsim un viss būs baigi viegli un ātri. Dažas pirmās dienas sākām ar dažām stundiņām bērnudārzā un jau 12:30 biju klāt, lai dotos mājās. Jāpiebilst arī, ka Noa joprojām iet bērnudārzā tikai 4 dienas nedēļā un tikai līdz plkst. 16:30. Pirmās divas nedēļas Noa raudāja katru rītu, kad no rīta atvadījāmies. Tas man bija ļoti grūti, tāpēc rīti ir tēta darbiņš 😀 Mums ir ļoti paveicies, jo Noa ir superīgas, ļoti gudras, iejūtīgas un mīļas audzinātājas un viņas katru rītu ļoti labi tika galā ar situāciju un mazo nomierināja. Kad gāju viņam pakaļ viņš vienmēr bija laimīgs un stāstīja, cik forša viņam bija diena. Man pašai ļoti patīk, ka grupiņas ir mazas un audzinātājas katru dienu pastāsta, kā mazajam gāja, kā viņš jutās, ko darīja, ko stāstīja utt. Pirmajās nedēļās arī saņēmu īsziņas no audzinātājām par to, ka Noa viss ir labi, ka viņš raudāja tikai dažas minūtes, ka ir priecīgs… tas mani ļoti nomierināja un, kā jau pieminēju, mūsu audzinātājas ir ļoti foršas un gudras un zina, ka pie jaunā dzīves posma jāpierod gan bērniņam, gan arī vecākiem. Pēc divām nedēļām jau visi bijām pieraduši pie jaunā režīma un vairs nebija ne raudāšanas, ne protestu par to, ka jābrauc uz bērnudārzu. Varu teikt, ka Noa ļoti labi adaptējies bērnudārzā.

Man pašai arī bija jāpierod pie jaunā režīma. Sākumā likās tik jocīgi, ka man ir tik daudz laika vienai, pat piezagās nedaudz vainas apziņa. Biju aizmirsusi, kā tas ir vienai aiziet uz veikalu, uzmērīt drēbes, nestumt ratus visur, lēnām izstaigāt visas vietas, kurām agrāk nebija laika, aiziet ar draudzeni uz kafiju un varēt mierīgi parunāt bez pārtraukumiem un dalītas uzmanības, iztīrīt māju no viena gala līdz otram. Atsāku arī strādāt savā iepriekšējā darba vietā uz pus slodzi. Diezgan smieklīgi no rīta saģērbties uz ofisu un darbā atrast mašīnas kabatās vai mitrās salvetes somā. 😀

Palaist bērnu bērnudārzā noteikti ir gan forši, gan grūti. Man ir vairāk neatkarības, vairāk laika sev, vairāk sarunu ar pieaugušajiem, vairāk iespēju netraucēti izdarīt lietas, kuras agrāk prasīja krietni vairāk laika, jo nekad nevarēju tā kārtīgi pieslēgties tikai tām. BET man arī pietrūkst mana bērniņa, man pietrūkst laika tikai mums diviem, vienalga, ko un kur es darītu, es vienmēr domāju arī par viņu un to, kā viņam iet. Dzīve mājās ar bērnu nes savas grūtības, bet arī daudz priekšrocību. Man ir bijusi iespēja veidot tuvas attiecības ar savu dēliņu, man ir bijusi tā privilēģija viņu patiešām pazīt un zināt, kāds viņš ir, kāda ir viņa personība, kas viņam patīk un kas nē, es esmu varējusi viņam mācīt un nodot mūsu ģimenes vērtības un PATI viņam iemācīt, kas ir labs un kas nē, kas ir pareizi un kas nepareizi, esam radījuši tik daudz foršu, skaistu un aizraujošu atmiņu kopā un es droši zinu, ka viņš bez šaubām zina, ka ir pieņemts, mīlēts, gribēts…  Es zinu, ka šis ir bijis pats lielākais un labākais ieguldījums viņa un mūsu ģimenes nākotnē un šis ieguldījums nezaudēs savu vērtību nekad. Es varu godīgi teikt, ka esmu izbaudījusi laiku kopā ar savu mazo puisēnu un noteikti nenožēloju savu lēmumu būt ar viņu kopā mājās. Esmu priecīgi satraukta par visiem nākotnes piedzīvojumiem, par to, kā Noa pieaugs un veidos pats savas attiecības un piedzīvojumus. Tas ir aizraujoši!

Tevi varētu interesēt

7 komentāri

  1. Forši šo izlasīt, jo arī man bija svarīgi šo bērna agro dzīves posmu piedzīvot kopā. Ļoti daudzi apkārt esošie, šo manu vēlmi īsti nesaprata, tādēļ man prieks lasīt, ka vēl kādam tā ir liela vērtība.

  2. Paldies! Arī man prieks lasīt, ka vēl bez manis ir vecāki, kas izvēlas paši piedzīvot savu bērnu bērnību ar visām tā laika priekšrocībām un nosacītām grūtībām. Jebkurš “mīnus” pārvēršas “plusā”, kad paskatāmies uz bērna pārliecību par sevi, straujo attīstību un sajūtu, ka ir drošībā, un attaisno laika ieguldījumu viņa veiksmīgā nākotnē.

  3. ir, ir vēl mammas, kas izvēlas pašas audzināt bērnus. Un pat ne tikai līdz pirmo bērnības atmiņu vecumam. Neesat vienas, meitenes.

  4. Domāju, ka daudzas mammas labprāt pavadītu ar mazo kopā ilgāku laiku – vismaz līdz tiem 3 gadiem. Bet ne visām ğimenēm ir tāda iespēja iztikt ar viena vecāka algu. Par vientuļajiem vecākiem nemaz nerunājot. Tad vienīgais var censties uzsākt kādu mammu biznesu, strādājot no mājām! 😊

    1. Pilnīgi piekrītu Līva! Es dalos tikai ar savu pieredzi un savām domām, protams, ka katrai ģimenei ir jāskatās uz savām iespējām un vēlmēm. Un apbrīnoju vientuļos vecākus, kuriem par visu jādomā pašiem. Šī ir tikai mana pieredze, kura arī nenāk bez saviem upuriem un grūtībām, taču jūtos priecīga par savu lēmumu 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *